Lizuma “Kastanītis” vēl ir pavisam mazs. Kas ir 2 gadi?! Pie mums 2 gadīgo grupas bērni tikko sāk apmeklēt bērnudārzu un iepazīties ar plašāku, ar citādāku pasauli, nekā tā ir māmiņai, tētim pie rokas.
Arī bērnudārza darbinieki vēlējās apskatīties, kas notiek tālāk - aiz mūsu dārziņa vārtiņiem: kādas tradīcijas, rituāli, dienas kārtība, kāds telpu aprīkojums, kādas rotaļlietas un mācību līdzekļu klāsts tiek izmantots citur?
Izvēlējāmies apskatīties Ādažu brīvās Valdorfa skolas bērnu dāŗzu, kura redzējums ir līdzīgs mūsu iecerei par veselībai drošu vidi, par koka un citu dabas materiālu izmantošanu rotaļlietām, par amatniecību un mājturību kā mācību pamatu, realizējot kompetencēs balstītu mācību saturu , t.i, - mācāmies darot.
Bērnudārza paši mazākie bērni ieradās kopā ar vecākiem, lai kopā parotaļātos, padejotu un satiktu Ziemassvētku Rūķīti.
3 – gadīgo grupas bērni gatavoja Ziemassvētku koncertu. Bet tas pats Rūķis koncertu nedaudz izjauca, jo lūdz palīdzību – guļot esot pazaudējis Ziemassvētkus, draugus.
Jau pirmajā Adventē prieku sagādāja Lizuma pagasta pašvaldība, dodot iespēju bērniem izgreznot mazo eglīti, kas atrodas pie bērnudārza ar krāsu lampiņām.
Paldies Lizuma pagasta pašvaldībai!
Mīļi pateicamies par dejas priekšnesumam nepieciešamajiem šūtajiem 10 spilventiņiem.
Paldies Zandai Roziņai!
Lielu prieku visiem bērnudārza bērniem sagādāja dāvinājums mūsu Cepšanas darbnīcai: mīklas rullīši, piparkūku cepamās formiņas, silikona keksu cepamās formiņas, mērglāzes un mērkarotes.
Paldies Dagmārai Jermacānei - Špatei un Lāsmai Lancmanei !
„ Mazu brīdi pirms” – tikai nedēļu pirms valsts gadu simta jubilejas mūsu mazais Kastanītis sāka pa īstam gatavoties Latvijas dzimšanas dienas atzīmēšanai. Šo nedēļu nodēvējām par Patriotu nedēļu - arī gatavošanās svētkiem pieder pie svētku svinēšanas.
Sākām ar telpu rotāšanas darbiem, kurā iesaistījās vecāko grupu bērni ar savām skolotājām. Mazā Kastanīša svētku rota ir pašu bērnu radīta.
Nu ir laiks svinēt liela darba cēliena beigas! Lai jautrāk, ļaudis pārģērbās dažādās maskās, lai neviens viņus neatpazītu, un, skandinot visu, uz kā var skaļi bungot, grabināt, skandināt, devās maskotā gājienā uz tuvējām kaimiņu mājām. Jo lielāks troksnis, jo labāk - ar tā palīdzību no māju stūriem tiek izdzīts viss sliktais, kas sakrājies māju stūros: dusmas, slikti vārdi, skaudība, aprunāšana, slinkums …
Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!
![20181031_173421_001[1]](https://live.staticflickr.com/4823/44990570874_6cd809d07f_n.jpg)
Izsenis oktobris ir arī Veļu mēnesis, kad vairāk atceramies un pieminam mīļus aizgājējus: vecākus, vecvecākus, vecvecvecākus. Kā par šo tēmu runāt bērnudārzā?
Viss jau notiek mums apkārt – dabā. Nāk rudens, kokiem nobirst lapas – koki uz laiku līdz pavasarim aiziet gulēt. Ziemas miegā iemieg arī daļa dzīvnieku: kukaiņi, rāpuļi, abinieki, ezis, lācis. Nāk ziema un dabā iestājas lielais miera un gulēšanas laiks. Līdzīgas paralēles tiek vilktas ar cilvēka miršanu – aiziešanu „citā saulē”.
Helovīna tradīcijas mums nemaz nav tik svešas, kā sākotnēji varētu likties. Izrādās, kaut ko līdzīgu šiem svētkiem tradīciju veidā piekopa jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras - viņi uzskatīja, ka šis ir laiks, kad reizi gadā atveras vārti uz viņsauli un dzīvos apciemot nāk mirušie. Taču, izmantojot izdevību, līdz ar tuvinieku gariem pie cilvēkiem no elles nākot arī dažādi mošķi, mistikas apņemtajā laikā īpaši aktivizējoties arī raganas un citas nelabas būtnes. Šā iemesla dēļ senie priesteri ģērbušies biedējošā apģērbā, zvērādās un maskās, lai ļaunos spēkus aizbaidītu.
Šodiena pagāja lielos darbos!
Skolotājas Ances grupiņas bērni iepazina paši sevi, gatavojot darinājumus no dabas materiāliem. Savienoja kopā kastanīšus, zīlītes, lai iznāktu mazi rudens vīriņi. Ielīmēja actiņas, deguntiņus, muti. Uzlika zīļu cepurītes. Vēroja viens otram actiņas, taustīja savus degunus un skatīja attēlus. Tā vērojot un darinot, iznāca pašgatavotas rotaļlietas. Tas bija pašu darināšanas un mājinieku apdāvināšanas dāvināšanas prieks.
Bet Ilzes un Sandras mazo grupu bērni cepa keksiņus. Paši rullēja, paši lika keksu formiņās. Tik vien – kā audzinātājām atlika iešaut cepeškrāsnī. Smaržoja pa visu Akāciju māju! Tas bija īsts darba prieks rokām un ēšanas prieki vēderiņam.