IMG_0227
IMG_0227
Pasaule ap mums paplašinās – sāk zust robežas starp valstīm, starp nācijām. Arī atšķirīgās robežas starp kultūras identitātēm saplūst. Stabili savu vietu sāk ieņem arī citu zemju svētku tradīcijas – rudenī Visu Svēto diena, kas atnākusi pie mums kā Helovīna svinēšana.
Helovīna tradīcijas mums nemaz nav tik svešas, kā sākotnēji varētu likties. Izrādās, kaut ko līdzīgu šiem svētkiem tradīciju veidā piekopa jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras - viņi uzskatīja, ka šis ir laiks, kad reizi gadā atveras vārti uz viņsauli un dzīvos apciemot nāk mirušie. Taču, izmantojot izdevību, līdz ar tuvinieku gariem pie cilvēkiem no elles nākot arī dažādi mošķi, mistikas apņemtajā laikā īpaši aktivizējoties arī raganas un citas nelabas būtnes. Šā iemesla dēļ senie priesteri ģērbušies biedējošā apģērbā, zvērādās un maskās, lai ļaunos spēkus aizbaidītu.


Tika uzskatīts, ka, beidzoties gaišajam gadalaikam un tuvojoties ziemai, robeža starp īsto un mistisko pasauli kļūst īpaši plāna un Visu svēto dienas priekšvakarā pār zemi valdot viss mistiskais. Arī Latvijā miglas un ēnu pārņemtie rudens vakari līdz pat šim brīdim zināmi kā Veļu laiks.
Helovīna svinēšana ir pamatos identiska ar mūsu pašu Mārtiņdienas atzīmēšanas tradīcijām: ķekatās iešana, došanās pie kaimiņiem, saldumu prasīšana. Vienīgā atšķirība – Mārtiņos iešana pie mums ir saistīta ar dziedāšanu, dančiem un rotaļām. Tieši šī iezīme ir mums – latviešiem, ar ko atšķiramies uz citu tautu fona.
Jautru un mistiski aizraujošu kopīgu nodarbju droši vien nekad nevar būt par daudz - galvenais, lai pašiem un citiem prieks! Tādēļ 6-gadīgo un 4 gadīgo bērnu grupas savu mīļo audzinātāju: Mārītes un Lienītes; Ilzes un Benitas rotsinātas, 31. oktobrī savās grupās svinēja Visu Svēto dienu jeb Helovīnus.

materiāls no

 

ozio_gallery_nano